Katram vecākam reiz pienāk tas brīdis, kad podiņa mācība kļūst aktuāla. Podiņa apgūšana nav tikai vēl viens ķeksītis vecāku padarītajā darbiņā vai o jē ietaupīsim naudu uz pamperu kalniem, kas kā zināms visiem nav tas lētākais prieks. Podiņa apgūšana ir stāsts par bērna patstāvības pirmajiem soļiem, pašapkalpošanās prasmju apgūšanu un savu dabisko vajadzību apzināšanos un kontrolēšana. Podiņa apgūšana ir liels solis uz patstāvību, sevis apkalpošanu un sava ķermeņa kontrolēšanu. Podiņmācība ir stāsts par mācīšanos kontrolēt savu ķermeni un sava ķermeņa iepazīšanu.
Mūsu podiņa stāsts sākās jau tad, kad Jasmīna sāka patstāvīgi sēdēt (aptuveni 8.5 mēnešos). Tajā brīdī nopirkām bērnu podiņu un nolikam to pieejamā vietā, lai no sākuma aprod ar to, saprot ka tā ir lieta no kuras baidīties nevajag. Ik pa laikam Jasmīnu uz podiņa uzsedinājam, stāstot, ka šeit mēs taisām cisīti un kaksīti,bet nespiedām to darīt. Lai pašiem būtu jautrāk un arī Jasmīnai,Ikreiz, kas Jasmīna tur sēdēja, dziedājām pašizdomātu dziesmiņu : cisīti, cisīti gaidām mēs cisīti. Viņai bija jautri un mums bija jautri. Katru reizi kā Jasmīnai sanāca arī kāda darīšana uz podiņa mēs skaļi aplaudējām un gavilējām, bučojam un dejojām( iespējams skaļāk nekā tad, ja kāda Latvijas izlasēm jebkurā sportā vinnētu kādā čempionātā). Kad Jasmīna paaugās vēl mazliet lielākā, viņa nāca man līdzi uz tualeti ( patiesībā tā dara vēljoprojām) un es viņu nekaunināju un neteicu, ka tā darīt ir slikti, bet gan katru reizi stāstīju, ko tad uz podiņa es daru, kāpēc to daru. Tā mēs pamazām veidojam attiecības ar podiņu, dažreiz draudzīgākas, bet dažkārt netik draudzīgas. Līdz pienāca maģiskais 2020. Gada maijs un Jasmīna vienu dienu mājās atteicās vilkt pamperu vispār un tajā dienā viņa pati sāka iet uz podiņa taisīt cisīti. Pati sev aplaudēja un priecājas. Tikai ik pa reizei bija jāatgādina, ka vajag pasēdēt un pataisīt cisīti, citādāk aizmirsās. Tā mēs veselu pusotru nedēļu pamperu vilkam tikai uz naktsmiegu ( šmuces sanāca ļoti reti). Bet tad vienā dienā mums pienāca krīze, no poda bēga un psihoja to ieraugot. Pats svarīgākais bija saprast,kāpēc šī mazā krīze bija sākusies un nepadoties krīzes radītajam spiedienam. Protams, mēs atkal ne spiežot, bet motivējot un atbalstot,piedāvājām apmeklēt podiņu, katru reizi par apmeklējumu iedodot cepumiņu, skaļi aplaudējot un slavējot mūsu princesi. Pēc pāris dienam krīze jau bija beigusies un pati ir dikti priecīga, ka podiņa lietas viņai sanāk un slapjo bikšu dienas ir reti. Ir pagājuši 2 menesi kopš mēs podiņu apmeklējam pilnībā un nu jau Jasmīnai nav jāatgādina, ka vajag to darīt, pati aiziet uz podiņa, pati visu izdara. Tikai, protams, man kā vecākam ir jāatceras, ka podiņam jābūt vēljoprojām netālu no viņas. Jasmīnai tik ļoti patīk podiņa lietas,ka ir super priecīga aiziet arī uz pieaugušo podiņu ar vecāku palīdzību.
Mani ieteikumi veiksmīgai podiņa apgūšanai:
Iepazīstiniet bērnu ar podiņu,ļaujiet ar to paspēlēties, stāstiet un rādiet, kas tur darams. Šeit var izmantot metodi, ka ņem līdzi sev uz tualeti, ar lellēm vai citām mantām izspēlēt podiņa iešanu.
Padariet procesu jautru. Izdomājiet dziesmiņu, pantiņu vai jeb ko citu ko dariet kamēr sēž uz podiņa. Jo dažkārt bērniem paliek garlaicīgi sagaidīt kamēr tad tas cisīti iznāks.
Veidojiet sava podiņa iešanas rituālu. Tas varbūt sākumā pēc miedziņiem, pēc ēšanas, dziesmiņas, dejas. Jebkas kas būs nemainīgs katru reizi.
Slavējiet savu bērnu par jebkuru mazu sasniegumu. No sākuma tas būs vienkārši ja apsēdies uz poda un pasedejis ilgāk par 5 sekundēm, vēlāk jau par panākumiem ar cisīti un beigās par panākumiem ar kaksīti.
Atalgojiet savu bērnu par sasniegumiem. Atalgojumiem nav obligāti jābūt mantiskiem vai ēdamiem. Bērns priecāsies arī par skaļām ovācijām,bučām, smiekliem un dejām.
Ne spiediet bērnu obligāti nokārtoties uz podiņa. Uzspiešana un ar varu likšana uz podiņa bērni drīzāk iedzīs emocionālā spriedzē un viņš nespēs neko izdarīt uz podiņa.
Atcerieties negadījumi notiek ari vecākiem bērniem, kur nu vēl tiem, kas tikko ir sākuši apgūt podiņa burvību. Tāpēc nekauniniet bērnu par negadījumiem, bet gan saprotošā balsi paskaidrojiet,ka tā var gadīties, bet nākamreiz lūdzu izmanto podiņu. Esiet pacietīgi un saprotoši.Jebkuru dīvānu var iztīrīt, jebkuru paklāju var nomainīt pret citu, bet kauna un vainas izjūta jūsu bērnos paliks ilgstoši un spēlēs lielu lomu viņa dzīvē.
Iesaistiet bērnu arī podiņa tīrīšanas darbiņos,piemeram,laut izslaucīt podiņu pēc izliesanas vai atvērt durvis uz tualeti. Vecāki bērni paši var izliet podiņa saturu
Un atcerieties jo mierīgāki un pārliecinātāki par procesu būsiet paši, jo labāk bērnam tajā veiksies.
P.S. protams mans telefons un fotoalbums ir pilns ar bildēm, kur Jasmīna sēž uz poda, bet es zinu, ka pusaudžu gados dzirdētu 1000000 pārmetumus par to, ka viņas draugi internetā var atrast bildes, kur viņa sēž uz poda ( lai cik piemīlīgas un jaukas viņas man šķistu). Pavisam cita lieta būs, ka mēs viņas pirmajam draudziņam rādīsim fotoalbumu ar viņas apkaunojošiem momentiem.