Mans spēks ir mans smaids.

Sveiks, manu dārgo lasītāj!

Jau sen gribēju padalīties ar savu stāstu par smaidu, smaidīšanu un manu attieksmi pret pozitīvo mūsu dzīvēs. Es vienmēr esmu bijusi neizpratnē par to, kāpēc latvieši mēs nesmaidām tik daudz un bieži kā citu tautību pārstāvji, un par to, kāpēc, ja mums uz ielas vai jebkur citur uzsmaida nepazīstams cilvēks, tad ar mums kaut kas nav kārtībā vai neatbilstam vispārpieņemtajām sabiedrības normām, un kāpēc mēs ikdienas skrējienā esam tik nīgri. Tas varbūt ir latviešu kūtrums vai kautrīgums,uzsmaidīt pretimnācējam, pārdevējam, svešam cilvēkam. Bet varbūt tas ir mantojums no pagātnes kultūrām, kas tik ilgi pār latviešiem ir valdījušas. Šie jautājumi lai paliek katram no mums kā pārdomu viela, bet šeit varēsi izlasīt manus smaidīšanas iemeslus, motīvus.

Vienmēr, kad cilvēkiem mani jāraksturo, viņi vienmēr saka, ka es esmu ļoti smaidīga, reti drūma vai bēdīga. Man patīk, ka cilvēki ievēro šo manu rakstura īpašību un to izceļ. Jā atzīšos, man ļoti patīk smaidīt, dāvāt smaidu citiem, bet man ir ļoti lieli kompleksi par savu smaidu. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka man nav perfektais holivudas smaids ar super taisniem un baltiem zobiem. Bet tas nekad nav mani atturējis no smaidīšanas. Man patīk tā sajūta, ko man sniedz smaidīšana, bet nepatīk kā mans smaids izskatās aiz manām lūpām. Gadiem ejot, šie kompleksi pakāpeniski sāk izzust, jo es sāku saprast, ka tā ir mana izskata mazā odziņa, ar kuru es atšķiros no citiem. Jā es atzīstu šī apziņa pie manīm nāk maziem soļiem un ir brīži, kad par to uztraucos un kauns vēljoprojām. Bet es zinu, kādreiz es par to nesatraukšos nemaz, nemaz. Un šī maģiskā diena pienāks ātrāk nekā es domāju un spēju aptvert.

Jau no mazām dienām es sevi atceros kā mazu blondu meitenīti, kas visu dienu smaidīja un visiem teica: "Labdien." Es nekad neaizmirsīšu to patīkamo sajūtu vakarā, kad no smaidīšanas man pavisam viegli sāpēja mani vaiga muskuļi. Jā Jūs nepārlasījāties no smaidīšanas var sāpēt šādi muskuļi, un jā cilvēkam tādi ir.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kurš uzsmaidīs pārdevējai pie kases, pateiks paldies par atvērtām durvīm veikalā. Lai cik daudz kašķu man būtu sanācis ar kādu no saviem skolniekiem, es dienas laikā cenšos kaut reizi viņam uzsmaidīt un/vai pateikt kādu labu vārdu. Ne tikai pateikt, ka viņš ir malacis, bet paskaidrot to, kāpēc viņš ir malacis vai viņš ir foršs.Man tas neko nemaksā, bet tam cilvēkam iespējams tas būs vienīgais smaids, labais vārds, ko kāds viņam būs veltījis, visas dienas,iespējams pat nedēļas garumā. Un tam nav obligāti jābūt skolniekam vai pārdevējam, tas var būt sētnieks, pastnieks, darba kolēģis vai kaimiņš.

Es atzīšos, ka nevienmēr es smaidu tāpēc, ka man gribas iepriecināt kādu citu cilvēku. Es atzīstu, ka dažkārt esmu egoistiska un smaidu tāpēc, ka tajā brīdī, kad es ar savu smaidu esmu iepriecinājusi kādu citu un redzu, ka viņa diena ir kaut mazliet uzlabojusies, arī man kļūst priecīgāk. šo triku es visbiežāk izmantoju tad, kad ir kāda drūmāka diena, mazliet draņķīgāks noskaņojums.Jo es uzskatu, ka man nepazīstamiem vai pat pazīstamiem cilvēkiem nav jācieš no tā, ka šodien izkāpu no gultas ar kreiso kāju. Šādā veidā smaids kļūst kā bumerangs, kurš beigās atgriežas pie paša metēja. Smaids ir mans spēks un slepenais ierocis, kā es varu atbruņot jebkuru pretimnācēju.

Protams, katram no mums var būt un ir pat jābūt draņķīgajām dienām, kad smaidīt negribas un nemaz nevajag. Pēc šādām mazliet drūmākām dienām mēs smaida nozīmi varam izprast vēl labāk un spēcīgāk.

Es novēlu tev katru dienu atrast vismaz 5 cilvēkus, kuriem tā no sirds uzsmaidīt bez īpaša iemesla, 5 lietas, kas pašam liek pasmaidīt, un atrast sev apkārt tādus cilvēkus, kas liek tev pašam pasmaidīt par ikdieniškiem dzīves niekiem.